Saldēšanas iekārtu vēsture aizsākās 19. gadsimta vidū, piedzīvojot vairākus tehnoloģiskus lēcienus no manuālām iekārtām līdz inteliģentām sistēmām, pakāpeniski kļūstot par neaizstājamu pamata ierīci mūsdienu rūpniecībā un mājsaimniecībā.
1834. gadā Džeikobs Pērkinss no Anglijas veiksmīgi izstrādāja manuāli darbināmu, nepārtraukti funkcionējošu saldēšanas iekārtu, kā darba šķidrumu izmantojot ēteri. 1844. gadā Dž.Gorijs no Amerikas Savienotajām Valstīm izstrādāja saldēšanas iekārtu, kurā kā darba šķidrumu izmantoja gaisu, ko izmantoja slimnīcās ledus izgatavošanai un gaisa dzesēšanai. No 1872. līdz 1874. gadam D. Bells un K. fon Linde izgudroja amonjaka kompresoru attiecīgi ASV un Vācijā un izstrādāja amonjaka tvaika kompresijas saldēšanas iekārtu, iezīmējot moderno kompresijas saldēšanas iekārtu sākumu. 1850. gados franču brāļi Carré veiksmīgi izstrādāja absorbcijas saldēšanas iekārtas, kurās kā darba šķidrumus izmantoja sērskābi un ūdeni, un amonjaka ūdens absorbcijas saldēšanas iekārtas. 1910. gadā parādījās tvaika strūklas saldēšanas iekārta. 1930. gadā tika ieviests Freona aukstumnesējs, kas veicināja strauju kompresijas saldēšanas iekārtu attīstību. 1945. gadā ASV veiksmīgi izstrādāja sudraba bromīda absorbcijas dzesētāju.